No 2024. gada 14. septembra līdz 15. decembrim Mākslas muzejs RĪGAS BIRŽA (Doma laukumā 6, Rīgā) aicina apmeklēt izstādi “España Blanca y Negra: Spānijas vīzija no Fortuni līdz Pikaso”.
Spānijas mākslā jautājumi par spāņu identitāti un nacionālā tēla veidošanu sāka raisīties 19. gadsimtā. Valstij modernizējoties, saskārās divi pretēji viedokļi: ideja par plaukstošo “balto” Spāniju un ideja par skarbo “melno” Spāniju, kas sakņojās kultūras mantojuma dziļākajos slāņos. Starp šiem diviem pretmetiem 19.–20. gadsimta mijā uzplauka katalāņu modernisma glezniecība, apvienojot “baltās” Spānijas krāsām piesātināto gleznainību un “melnās” Spānijas intelektualitāti.
Spānijas ainavu glezniecības attīstību 19. gadsimtā veicināja svešzemnieku interese par šīs zemes folkloru, krāšņo dabu un arhitektūru. Šos bieži vien vienkāršotos un virspusējos attēlojumus savulaik radījuši angļu, vācu un nīderlandiešu mākslinieki, kuri apceļoja Spāniju. Tomēr tādi meistari kā Mariano Fortuni (Mariano Fortuny, 1838–1874), Martins Riko (Martín Rico y Ortega, 1833–1908) un Euhenio Lukass Velaskess (Eugenio Lucas Velázquez, 1817–1879) veidoja spēcīgu spāņu ainavu glezniecības skolu, kas pēc tam spēlēja nozīmīgu lomu kopējās kultūrtelpas attīstībā. “Baltās” Spānijas lieliskais tēlotājs un viens no spilgtākajiem spāņu ainavu glezniecības virtuoziem bija Hoakins Sorolja (Joaquín Sorolla, 1863–1923). Viņa lielākais sāncensis “melnās” Spānijas atspoguļošanā – Ignasio Suloaga (Ignacio Zuloaga, 1870–1945). Citi ietekmīgi šī virziena ideologi un glezniecības meistari bija Dario de Regojoss (Darío de Regoyos, 1857–1913) un Hosē Gutjerress Solana (José Gutiérrez Solana, 1886–1945).
Ramons Kasass (Ramon Casas, 1866–1932) un Santjago Rusinjols (Santiago Rusiñol, 1861–1931) bija vieni no pirmajiem katalāņu gleznotājiem-modernistiem, kas kļuva pazīstami Spānijā un visā Eiropā 19. gadsimta beigās, viņiem sekoja savā daiļradē simboliskais un izsmalcinātais Ermenehildo Anglada Kamarasa (Hermenegildo Anglada Camarasa (Hermen), 1871–1959), pesimistiskais Isidre Noneljs (Isidre Nonell, 1872–1911), kurš pievērsās cilvēka eksistences tumšākajām dzīlēm, un jūtīgais kolorists Hoakins Miro (Joaquín Miró, 1849–1914) ar atraisītu un neparastu glezniecības manieri. Spānijas glezniecības skolas tradīcijas un Barselonas modernistu meklējumi kalpoja par auglīgu vidi pilnīgi jaunu mākslas izpausmju uzplaukumam, kuras spoži pārstāvēja Pablo Pikaso (Pablo Picasso, 1881–1973).
Izstāde tapusi sadarbībā ar Kadriorgas Mākslas muzeju (Igaunijas Mākslas muzejs). Tajā eksponēti mākslas darbi no 15 Spānijas muzejiem un privātkolekcijām: Katalonijas Nacionālā mākslas muzeja (Museu Nacional d’Art de Catalunya), Madrides Vēstures muzeja (Museo de Historia de Madrid), Karmenas Tisenas muzeja (Museo Carmen Thyssen Málaga), Karalienes Sofijas Nacionālā mākslas muzeja (Museo Nacional Centro de Arte Reina Sofía), Romantisma muzeja (Museo del Romanticismo), Segovijas muzeja (Museo de Segovia), Vida Muñoz kolekcijas, Casacuberta Marsans kolekcijas, El Conventet kolekcijas un citām.
Izstādi papildina pētījums par triju Latvijas mākslinieku – Gustava Šķiltera (1874–1954), Kārļa Brencēna (1879–1951) un Jāzepa Grosvalda (1891–1920) – saiknēm ar Spānijas māksliniekiem 20. gadsimta sākumā, tostarp tiem, kuru darbi redzami ekspozīcijā, un viņu ceļojumiem uz Spāniju. Mākslas darbi, fotogrāfijas, dokumenti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un citām atmiņu institūciju kolekcijām, kā arī privātkolekcijām veido atsevišķu stāstu par latviešu un spāņu mākslinieku draudzības saitēm Parīzē un latviešu iespaidiem, apceļojot dažādus Spānijas reģionus.
1 019 skatījumi