Kim? Laikmetīgās mākslas centrs ielūdz uz Ingas Melderes un Luīzes Nežbertes duo izstādes “Saulstāves” atklāšanu 20. septembrī, plkst. 18.00 Sporta ielā 2! Kim? rudens sezonas izstāžu programmu piesaka īpašs kopdarbs, mākslinieču veidota telpiska instalācija, kas aptver jaunradītus, kā arī Latvijā iepriekš neeksponētus darbus. Izstāde būs skatāma no 21. septembra līdz 17. novembrim.
Izstādes platībā iekļautas vairākas darbu sērijas: skulptūras, instalācijas, zīmējumi un gleznas, kas pēta un atspoguļo reģionālās sociālās un kultūrvēstures nianses. Šīs darbu sērijas veido dialogu starp divu dažādu paaudžu mākslinieču praksēm, kurās atbalsojas naratīva atdzimšana vizuālajā mākslā, ētiskumā sakņota pieeja pret matēriju un cieņa pret pagātnes liecībām.
Izstādes tapšanas ieskaņā Meldere un Nežberte pievērsās arhitektūras mantojuma apzināšanai, kas izriet no latviešu arhitekta un etnogrāfa, Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja dibinātāja Paula Kundziņa (1888–1983) darbības. Kundziņa unikālais veikums, pētot un nākamajām paaudzēm saglabājot būtiskus arhitektūras elementus, piemēram, 18. gs. Latvijas koka arhitektūras t.s. “sauļotās” kolonnas, ir saistošs kā vēsturiski nozīmīgi formāli vingrinājumi, kuri turklāt paver ceļu paralēļu meklējumiem, pielīdzinājumam un kontekstualizēšanai ar līdzīga reģistra “ideju laukiem”, kādi redzami, piemēram, modernisma mākslinieka Konstantīna Brankuša (1876–1957) “Bezgalīgajā kolonnā”.
Individuālajā radošajā darbībā Melderi nodarbina abstrahēti un poētiski gleznieciski pētījumi – “rokas vingrinājumi”, kas balstīti uz ikdienas rutīnā novēroto, lasīto vai viedtālrunī fiksēto. Atsauces uz iepriekš praktizēto tiek vizuāli interpretētas: parafrāzētas un pietuvinātas šķietami atpazīstamu objektu vai būtņu fragmentu skicējumos eļļā uz papīra. Drukātas uz audekla un iemiesotas telpiskās instalācijās, šīs atsauces uzbur dažāda rakstura sirreālas situācijas. Izmantojot starpdisciplināras, novatoriskas, un spekulatīvas pieejas, kuras aizgūtas no izglītības glezniecības konservācijā un laikmetīgajā mākslā, Meldere iedziļinās nepastāvības izsekošanā un jautājumos, kuri skar sociālo vēsturi, autentiskumu un mikrovēstures.
Savukārt Nežberte izstādē iekļautajā darbu sērijā turpina idejisko vadlīniju par vernakulārās arhitektūras formām, veidojot skulptūras. Tās ir no modulāriem elementiem kopā likti, kolonnām līdzīgi vertikāli stāvi, kuru elementu forma aizgūta no Kundziņa izstrādātajām skicēm 1926. gada Dziesmu svētku estrādei, kā arī stilizēti replicējot pirmā valsts aizsargātā kultūras pieminekļa – Brāļu draudzes saiešanas nama Gaidē – kolonnas. Organiski integrējot tēlniecību, attēlu veidošanu un tekstu, izstādei īpaši veidoto metālisko objektu karkasi atsedz Nežbertes aizraušanos ar kolekcionēšanas, citēšanas un kolāžas tehnikām. Formālie eksperimenti ar objet trouvé un autorības sairšanu mākslinieciskās apropriācijas ceļā tālāk pārcelti ekspozīciju pavadošajā zīnā, kurā apvienojas vizuāli un tekstuāli iedvesmas un pētniecības citāti, kā arī dzejnieka Raimonda Ķirķa jaunradīta literāra pasāža.
Izvēršot līdzdarbības prakses, autorības un viena mākslinieka figūras autoritātes izvaicāšanu, izstādes ietvaros veidots kolektīvs kopdarbs – telpiska smilšu instalācija jeb “pigmenta istaba”, kuras veidošanā iesaistītas mākslinieces Ieva Putniņa un Elīna Vītola. Autores izmanto dabīgo krāsu pigmentu ieguves metodi no vietējiem augiem, piemēram, no vīgriezes, pelašķa, pļavas nārbuļa, mellenēm, smiltsērkšķiem, bērziem un uzliek tos uz baltā smilšu “audekla”, tādējādi paplašinot glezniecības tēlainības robežas un iezīmējot Latvijas un Baltijas floras devumu.
Kā mākslinieciski jutīgs un tonāli bagāts uzvedums Melderes un Nežbertes “Saulstāves” pieskaras arī ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās ilgtspējas aspektiem. Reflektējot par simbiocēnas jeb domām par cilvēku ne no cilvēkcentriskās apziņas pieteiktā potenciāla, izstāde izgaismo nepieciešamību risināt haosa un nemitīgu pārmaiņu raisītās atrunas nolūkā no jauna iedēstīt (sevī) empātiju pret cilvēces un dabas savstarpējām attiecībām.
983 skatījumi