Ceturtdien, 10. martā, Grieķijā sākas Saloniku starptautiskais kinofestivāls, kura dokumentālo filmu sadaļā plaša 19 filmu programma atspoguļo Latvijas kinorežisores Lailas Pakalniņas radošo darbību 30 gadu garumā.
Festivāls Thessaloniki Documentary festival Grieķijas otrā lielākajā pilsētā Salonikos notiek jau 24. reizi, šogad no 10. marta līdz 20. martam gan tiešsaistē, gan klātienē vairākos kinoteātros. Festivālā tiks demonstrētas 233 dažādu formātu filmas, kas atlasītas vairākiem konkursiem un citu formātu skatēm, tai skaitā organizētas divas retrospektīvas kā veltījums nozīmīgu režisoru radošajai darbībai – ar sešu filmu programmu Spotlight tiks izcelta somu dokumentāliste Virpi Suutari (1967), bet 19 filmu programma Tribute to Laila Pakalniņa (www.filmfestival.gr/en/section-tdf/section/1223) festivāla mājaslapā raksturota kā „plašs veltījums izcilās Latvijas autores unikālajai daiļradei”.
Latvijas filmu nozares kontekstā Laila Pakalniņa patiešām ir pasaulē visplašāk pazīstamā kinorežisore – „(..)pasaules kino festivālu un citu mākslas institūciju izrādītās intereses un atzinības, arī filmu starptautisku retrospektīvu un režisores meistardarbnīcu daudzuma ziņā Lailai Pakalniņai Latvijas kinomākslas jaunajos laikos nav līdzinieku,” raksta kinozinātniece Inga Pērkone grāmatā Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki. 1990-2020. „Lailas Pakalniņas filmas tikušas iekļautas ne tikai Kannu, bet arī Amsterdamas, Berlīnes, Karlovi Varu, Lokarno, Pusanas, Romas, Tallinas, Venēcijas un citos nozīmīgos festivālos; filmas Leiputrija (2004) un Uguns (2007) nominētas Eiropas Kinoakadēmijas balvai attiecīgi dokumentālo filmu un īsfilmu kategorijās.”
Režisore Laila Pakalniņa atklāj: „Manas retrospektīvas man it kā neizraisa nekādas emocijas, jo emocijas parasti – līdz šim, līdz karam – piederēja jaunām idejām. Taču filmas, protams, ir dzīvas tad, kad tās skatās. Un tas mani tomēr uzrunā, jo iznāk, ka tam, ko esam pateikuši kaut kad agrāk, joprojām ir jēga. Tā es jutos līdz šim, līdz karam. Tagad viss ir mainījies. Un tomēr es braukšu uz Salonikiem, jo prāts saka – nedrīkst ļaut, ka pavisam atņem jēgu.”
Lailas Pakalniņas filmu retrospektīvā iekļautas 19 dokumentālās filmas, sākot ar 1991. gadā uzņemto īsfilmu Veļa un hronoloģiski noslēdzot ar jaunāko pilnmetrāžas filmu Mājas (2021), kas Latvijas pirmizrādi vēl tikai gaida. Filmu sarakstā iekļautas arī nozīmīgās filmas Prāmis (1994), Pasts (1995), Papa Gena (2001), Leiputrija (2004), Teodors (2006), Par dzimtenīti (2008), Pa Rubika ceļu (2010), Zirdziņ, hallo! (2017), Karote (2019), Pirmais tilts (2020) un citas. No 10. marta šīs filmas pieejamas festivāla digitālajā platformā online.filmfestival.gr, no 15. marta sākas filmu seansi un režisores tikšanās ar skatītājiem klātienē. Laila Pakalniņa šogad arī aicināta strādāt Saloniku festivāla galvenajā žūrijā, kas starptautiskā konkursa skatē vienai no 12 pilnmetrāžas filmām piešķirs balvu Zelta Aleksandrs un 12 000 EUR, savukārt FIPRESCI žūrijā strādās Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma vadītāja Zane Balčus.
1 425 skatījumi